19.05.2026
Sports ir legāla agresijas forma, bet agresijai ir dažādas pakāpes un izpausmes. Šis aspekts īpaši svarīgs ir jaunatnes sportā. Tikai daži no tūkstošiem jauno censoņu kļūs par profesionāliem sportistiem, kuriem maksimāla spriedze un sacensību noteikumos ierobežota agresija būs ikdiena. Absolūti lielākajai daļai sportiskā pieredze būs tikai neliels fragments personības attīstības ceļā un svarīgi, lai tas būtu piedzīvots drošā un pozitīvā vidē.
Par tādas izveidošanu un uzturēšanu atbildīgi ir visi iesaistītie, bet jo īpaši treneri, kuriem ir daudz iespēju ietekmēt savstarpējo attiecību toni. Kā tās tiek izmantotas, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ikdienā – vārds Latvijas jaunatnes basketbolā strādājošajiem treneriem ar dažādu pieredzi.
Šoreiz – Rīgas Basketbola skolas nodaļas DSN puišu trenerim Mārtiņam Fominam, kura vadītā U13 vecuma grupas komanda tikko izcīnīja Swedbank LJBL čempionu titulu.
Vai treneru pārspīlēta agresivitāte ir nopietna problēma jaunatnes basketbolā?
Manuprāt, nē. Vardarbību, roku palaišanu pēdējā laikā neesmu redzējis. Drīzāk par problēmu kļūst otra galējība – skaļāks vārds, augstāks tonis tagad nozīmē risku, ka kāds aizskries sūdzēties un nāksies taisnoties.
Tā ir teorija vai reāla dzīves pieredze?
Gan – gan. Esmu treneris, kurš nestrādā klusi. Tiesa, kad tikko sāku darboties šajā profesijā, dažs pieredzējušais kolēģis bija nesalīdzināmi skaļāks. Krājoties pieredzei sapratu, ko un no kura ir vai nav vērts mācīties. Ar laiku iemācies strādāt racionāli, un labāk kontrolēt, kad balss pacelšana ir piemērots līdzeklis.
Kad?
Atkarīgs no cilvēka. Ir puiši, ar kuriem jārunā mierīgi, lai pavisam neizsistu no sliedēm. Un ir tādi, kuriem skarbs vārds liek mobilizēties, saņemties, tikt pāri savai nevarēšanai, arī sāpēm. Sportā nekas nenotiek tikai komforta zonā. Basketbols ir komandas spēle – strādā kolektīva mehānismi.
Vai tādam komandas “autopilotam” jauniešu komandā var pilnībā uztucēties?
Mazākajās grupās ļoti jāskatās līdzi, kas notiek ģērbtuvē. Nevar pieļaut, ka ātraudzis sāk terorizēt citus. Fiziski vai tagad jau biežāk verbāli. Ar cūcībām skarbi jācīnās, tāpēc jābūt skaidriem uzvedības noteikumiem un konsekvencei. Pēc pirmā pārkāpuma brīdini, ja atkārtojas – runājam kopā ar vecākiem, ja nepalīdz – šķiramies.
Šķirties iznāk bieži?
Nē, parasti pietiek ar sarunām. Pat neiesaistot vecākus.
Bet arī šādas situācijas jāvērtē individuāli, jo agresīvais pēterītis sportā varbūt var sasniegt vairāk nekā maigonītis.
Treniņos no puikām prasu agresīvu darbību, kontaktspēli, cīņu. Cenšos neļaut čīkstēt. Bet trenera atbildība ir kontrolēt, lai agresivitāte nepārkāpj līnijas, kuras nosaka basketbola noteikumi un tiesneši. Lai pretspēlētājs netiek apzināti traumēts.
No visiem Jaunatnes līgā iesaistītajiem tikai niecīga daļa kļūs par profesionāļiem, kam jāspēj izturēt jebkāds fiziskais un psiholoģiskais spiediens. Vai pārējiem tāda pieredze nav par skarbu?
Būt cīnītājam ir svarīgi ne tikai sportā. Vai tad biznesā viss notiek ar baltiem cimdiem rokās? Jebkurā nodarbē svarīgi nepadoties pirmo grūtību priekšā, prast tikt galā ar objektīvu pārspēku. Piemēram, pretinieka atbloķēšana pie groza – ja pretinieks ir garāks un smagāks, tu vari cīnīties, izrādīt pretestību, cik vien spēka un vari uzreiz paiet malā. Kāds būsi basketbola laukumā – liela iespēja, ka tāds būsi arī dzīvē.
Cīnītāja īpašības nāk no dabas vai tiek uztrenētas?
Pirmkārt, no dabas, vecākiem, ģimenēm. Bet “daba” šai ziņā kļūst aizvien skopāka. Uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tādus, kas nepadodas, var aizstāvēt sevi un komandas biedrus. Vecāki ar mašīnu atved uz treniņu un aizved mājās, kur gaida siltas vakariņas. Bet, ja dzīvē ir komforts, ne par ko nav jācīnās – tu neiespringsti un arī spēlē nemāki cīnīties. Ja kas gadās, uzreiz: trener, maiņu! Agrāk cīnītāju no dabas bija vairāk. Tagad šīs īpašības ieaudzināt – tas ir nopietns izaicinājums trenerim.
Ļoti labs jaunievedums ir tā sauktais “spāņu auts” – bumbas izspēle bez tiesneša starpniecības. Kamēr sēdēsi uz grīdas, strīdēsies ar tiesnesi vai pārdzīvosi tikko notikušo, bumba jau var būt tavā grozā. Tas mudina koncentrēties uz spēli, ignorēt visādus sīkumus. Arī māca būt atbildīgam komandas priekšā.
Šai ziņā vecāki ir labi sabiedrotie?
Dažādi. Pirms 20 gadiem, kad sāku strādāt, vecāki nenāca pat uz spēlēm savā laukumā. Tagad gatavi bērnus izvadāt visos izbraukumos. Jauki, bet – ja gribam izveidot komandu, visiem jābrauc kopā ar autobusu, lai būtu iespēja socializēties. Puikas vairs nemāk sarunāties ikdienā un no tā cieš sadarbība laukumā – tā ir problēma.
Tāpat, manuprāt, pārspīlēta ir aizraušanās ar individuālajiem treniņiem, dažkārt upurējot komandas nodarbības un nometnes. Arī pārslogojot bērnus.
Kaut gan visi taču savam bērnam vēl tikai labu…
Viens riska faktors: saskaties NBA un Eirolīgu, saklausies komentārus un kādā brīdī sadomājies, ka esi gudrāks par treneri un tiesnesi. Cits riska faktors: vēlme bērna personā īstenot savus sapņus. Labu gribot, objektīvi bērnam tiek nodarīts pāri. Laukumā tāds nevis domā par spēli, bet gan visu laiku atskatās uz tribīnēm – ko “galvenais treneris” teiks? Reizēm aizrādījumi ir pareizi, reizēm nē, bet tam pat nav nozīme – tiek novērsta uzmanība, spēlētājs tiek “čakarēts”.
Tas liecina arī par neuzticēšanos trenerim?
Ne vienmēr tā tas ir domāts, bet… Ja reiz atvedāt puiku pie manis, tad, lūdzu, uzticieties! Ja nevarat – ir taču arī citas komandas.
Bijušas sarunas, kurās esmu brīdinājis: beidziet presingot puiku, ļaujiet attīstīties pakāpeniski! Neprasiet, lai jau šodien viņš ir līderis laukumā, jo viņš tam vēl nav gatavs. Bet viņam ir perspektīvs ķermenis – garas rokas un kājas – tātad noteikti varēs labi spēlēt. Ja nepārtrauktā spiediena dēļ basketbols jau padsmitnieka vecumā nebūs piegriezies. Jo bērniem vajag ne tikai treniņus – arī brīvo laiku un iespēju darīt, ko vēlas.
Man pašam kā tēvam lielākais prieks ir brīdī, kad dēls pats piesakās nākt līdz uz treniņu zāli. Jā, kādā brīdī bērns varbūt mazliet jāpiespiež, bet regulāri vilkt aiz ausīm nebūs produktīvi. Ja nebūs lemts izaugt par basketbolistu, tad nebūs.
Komunikācijas prasmes māca augstskolā vai tās nāk līdz ar personīgo pieredzi?
Ar savu un arī kolēģu pieredzi. Savulaik paveicās strādāt kopā ar pieredzējušo Imantu Pļaviņu un ļoti augstu vērtēju viņa padomu – nepielaid vecākus pārāk tuvu. Protams, mums jābūt sabiedrotajiem, bet attiecībās jāsaglabā distance. Vispār augstskolā neiemācīja ne mazāko daļu no tā, ko ieguvu no viņa. Tagad cenšos šīs zināšanas nodot tālāk. Rezultāti ir labi – acīmredzot kaut ko daru pareizi.
Rezultāts – uzvaras un LJBL čempionu tituli – ir galvenais kritērijs jauniešu basketbolā?
Sākumā tā domāju, laikam ritot, skats mazliet pamainījies. Bet, ja kādā spēlē rezultātu neskaita, puikas uzreiz prasa: kā mēs zināsim, cik labi esam? Gribam uzvarēt!
Spēle bez rezultāta nav sports. Ja neprasīsi rezultātu, nedabūsim uzvarētājus – cilvēkus, kuri neapjuks sarežģītās situācijās. Vienalga – laukumā vai dzīvē.
Jaunatnes līgā arī tiesneši bieži ir tādi paši mācekļi, kā spēlētāji, tomēr uz viņu kļūdām reakcija bieži ir nesamērīgi asa. Gan no tribīnēm, gan arī treneriem. Kā tādā kritikas vilnī neaizskalot vēlmi turpināt tiesāt?
Manās komandās ir stingrs uzstādījums – ar tiesnešiem varu runāt tikai es. Un vēl mazliet kapteinis. Ja kāds cits attaisa muti, dabū pasēdēt uz soliņa un padomāt. Jo ne jau tiesnesis bumbu met mūsu grozā – paši slikti spēlējam. Ja būsi stiprāks, vinnēsi arī tad, ja cīnīsies pretiniekos būs pieci spēlētāji un divi tiesneši.
Pats esmu savulaik diezgan tālu ticis tiesāšanā un uz šīs pieredzes pamata pirmajos trenēšanas gados pats atļāvos pārāk daudz. Laika gaitā tiesnesi esmu dabūjis no sevis ārā. Cenšos nespekulēt ar savu pieredzi, esmu kļuvis mierīgāks. Bet jāņem vērā, ka trenera komunikācija ar tiesnešiem spēles laikā ir viens no elementiem komandas vadīšanā. Taktiskais paņēmiens – apzināti dabūt tehnisko piezīmi, lai sapurinātu komandu.
“Lielajā” – profesionālajā – basketbolā noteikti, bet vai tas ir piemēroti arī jauniešu spēlē?
Pašās jaunākajās grupās tā nebūtu jāizdarās… Jebkurā gadījumā nav labi tiesnesi aizskart, pazemot personiski.
Bet – vai par labu tiesnesi, arī labu spēlētāju, vari izaugt, ja nedzirdi kritiku un reizēm arī paskarbu? Pats, kad savulaik tiesāju, uzaudzēju biezu ādu. Tribīnes varēja bļaut, ko grib – es tikai pasmaidīju.
Arī LJBL spēlēs tribīnēs varētu bļaut, ko katrs grib?
Nedrīkst skanēt rupjības, bet nav labi sēdēt pavisam klusi. Visam jābūt saprāta robežās.
Reāls gadījums – sākas spēle, un jūtu, ka tribīnēs temperatūra kļūst pārāk karsta. Ar otrās komandas treneri apturējām spēli, un uzrunājām vecākus: ja gribat, lai turpinām, piezemējam emocijas un pieklusinām leksiku! Palīdzēja.
Šādās situācijās tiesnešiem ir pilnvaras pārtraukt spēli, bet, ja vajag, treneriem jāiet palīgā.
Guntis Keisels, Basket.lv
