Elvis Brokāns: “Cīnītāja raksturs jāparāda laukumā, nevis ģērbtuvē”

Sports būtībā ir legāla agresijas forma, bet agresijai ir dažādas pakāpes. Šis aspekts īpaši svarīgs ir jaunatnes sportā. Tikai daži no tūkstošiem jauno censoņu kļūs par profesionāliem sportistiem, kuriem maksimāla spriedze un sacensību noteikumos ierobežota agresija būs ikdiena. Absolūti lielākajai daļai sportiskā pieredze būs tikai neliels fragments personības attīstības ceļā un svarīgi, lai tas būtu piedzīvots drošā un pozitīvā vidē, kas motivē, nevis ģenerē kompleksus.

Par tādas izveidošanu un uzturēšanu atbildīgi ir visi iesaistītie, bet jo īpaši treneri, kuriem ir daudz iespēju ietekmēt savstarpējo attiecību toni dažādos basketbola saimniecības segmentos. Kā tās tiek izmantotas, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ikdienā – vārds treneriem ar dažādu pieredzi. Šoreiz – bijušajam Valmieras meiteņu komandu vadītājam Elvim Brokānam, kurš šosezon trenē Liepājas Sporta spēļu skolas meitenes un Latvijas U16 izlasi.

Kur, tavuprāt, ir robeža starp pieļaujamo un nepieļaujamo agresijas līmeni?

Basketbolā ir atļauts fizisks kontakts starp pretiniekiem, tāpēc spēlētājai jāapgūst prasme pareizi izmantot savu ķermeni gan uzbrukumā, gan aizsardzībā, prasme ieņemt labāko pozīciju un uzvarēt divcīņās. Tātad jābūt agresīvai, bet – nepārkāpjot robežu, ko nosaka spēles noteikumi un tiesneši.

Jaunatnes līgā nav raksturīgs ļoti agresīvs spēles stils, bet, spēlējot ar pieaugušo komandām, uzreiz jūtama liela starpība, un jaunajām spēlētājām nav viegli pielāgoties. Arī manā, pagaidām tikai piecu gadu pieredzē, bija gadījums, kad perspektīvai meitenei bija bail no kontaktcīņas un viņa aizgāja no basketbola. Nav patīkami, bet tas jāakceptē – katrs cilvēks var izvēlēties sev piemērotu nodarbības veidu.

Agresijas izpausmes jauniešu sportā, kuras var akceptēt?

Taktiskās piezīmes situācijās, kad pretinieki, piemēram, ieguvuši auguma pārsvaru kādā pozīcijā.

Cīņa katrā spēles epizodē, nenolaižot rokas arī tad, ja pretinieks ir objektīvi stiprāks un sāk gūt virsroku.

Agresijas izpausmes jauniešu sportā, kuras nevajadzētu pieļaut?

Cīnītāja raksturs jāparāda laukumā, nevis ģērbtuvē vai sadzīvē, lai pašam pēc gadiem nebūtu kauns satikt komandas biedrus, pretiniekus vai tiesnešus. Tāpēc kā treneris cenšos nepieļaut, lai audzēknes savstarpēji apceļ vai aprunā viena otru.

Nekādā gadījumā nav akceptējami mēģinājumi tīši traumē pretinieku. Par laimi, manuprāt, Latvijas basketbolā tādus gadījumus nezinu.

Savu emociju izlādēšana uz citiem spēles dalībniekiem, tiesnešiem.

Agresiju var eskalēt arī tēlošana, kas ir pretrunā godīgas spēles principiem.

Agresivitāte trenera komunikācijā ar audzēkņiem – pozitīvie/negatīvie piemēri?

Spēlētāju motivācijai ir milzīga nozīme un prasme panākt maksimālu pašatdevi ko katras spēlētājas un visas komandas ir viens no trenera pienākumiem. Kā to izdarīt – savu komunikācijas stilu meklēju drīzāk intuitīvi, nekā izmantojot gatavus priekšrakstus.

Spēlētājas ir dažādas. Ir tādas, kurām spēles laikā vajadzīgs skarbāks vārds, lai viņas saņemtos un spēlētu labāk. Ir tādas, kurām tādas uzrunas nostrādā pretēji. Spēles karstumā ir viegli pacelt balsi ar mērķi sapurināt komandu, bet, kad emocijas atdziest, saprotu, ka skaļa balss nenodrošina ilgtspējīgu efektu.

Lai noskaņotu komandu, pirms spēlēm izmantoju video ar iedvesmojošām uzrunām. Latvijas sportā ir gana daudz pozitīvu piemēru, kas strādā. Piemēram, no Aigara Fadejeva sudraba soļojuma Sidnejas olimpiskajās spēlēs pirms Baltijas līgas finālturnīra aizņēmāmies saukli “Jāņem tagad!” Nostrādāja – izcīnījām kausu.

Cik aktuāla ir agresivitātes tēma savstarpējās attiecībās basketbola vidē?

Uzreiz nāk prātā tiesnešu tēma. Cenšos pats valdīt savas emocijas un regulāri atgādinu spēlētājām, ka ne jau tiesneši ir vainīgi neveiksmēs – pašām jāspēlē labāk. Reizēm tieku saklausīts, reizēm nē.

Treneru vidē vēl esmu jauniņais. Pašam ir liels respekts pret pieredzējušajiem kolēģiem, komunicēju, ieklausos padomos. Mums taču ir viens mērķis – ieaudzināt spēlētājos vērtības, kas viņus padarīs par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem un, ja paveiksies – profesionāliem spēlētājiem. Pats sev neizvirzu uzdevumu noteikti uzvarēt kādu konkrētu treneri. Tas nenozīmē, ka negribu uzvarēt katrā spēlē, bet tam jānotiek sportiskā cīņā, bez pārspīlētām emocijām.

Tribīnēs negatīvo emociju kļūst mazāk. Jūtams, ka Basketbola savienība paveikusi ļoti labu darbu ar Vecāku kodeksu, video sižetiem. Tēmai pievērsta pienācīga uzmanība, pirmssezonas vecāku sapulcē bija viegli par to runāt.

Guntis Keisels, basket.lv