12.05.2026
Sports ir legāla agresijas forma, bet agresijai ir dažādas pakāpes un izpausmes. Šis aspekts īpaši svarīgs ir jaunatnes sportā. Tikai daži no tūkstošiem jauno censoņu kļūs par profesionāliem sportistiem, kuriem maksimāla spriedze un sacensību noteikumos ierobežota agresija būs ikdiena. Absolūti lielākajai daļai sportiskā pieredze būs tikai neliels fragments personības attīstības ceļā un svarīgi, lai tas būtu piedzīvots drošā un pozitīvā vidē.
Par tādas izveidošanu un uzturēšanu atbildīgi ir visi iesaistītie, bet jo īpaši treneri, kuriem ir daudz iespēju ietekmēt savstarpējo attiecību toni. Kā tās tiek izmantotas, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ikdienā – vārds Latvijas jaunatnes basketbolā strādājošajiem treneriem ar dažādu pieredzi.
Šoreiz – ilggadējai BK “Kolibri” (tagad – RBS “Pārdaugava”/”Kolibri” ) trenerei Mudītei Gūtmanei.
Vai pārlieka agresija ir kritiska problēma jaunatnes basketbola vidē?
Pirms dažiem gadiem būtu teikusi, ka ir. Bijuši dažādi starpgadījumi, pati esmu bijusi spiesta pacelt balsi uz savu meiteņu vecākiem un aicināt nākt laukumā un tiesāt, ja reiz tiesneša lēmumi neapmierina.
Patiesībā trenerim nav viegli kontrolēt vecākus. Kāds iedomājas, ka zina noteikumus un no balkona laukumā notiekošo redz labāk, nekā tiesnesis, kurš atrodas blakus spēlētājiem. Kāds it kā saprot basketbolu, bet īsti nezina, kas bērnam konkrētajā vecumā jau iemācīts, bet kas vēl nē. Gaida neiespējamo un “uzvelkās”, kad nesagaida.
Tagad vismaz savā “burbulī” klaju agresiju ļoti vairs nejūtu. Vairāk ir neiecietība, nenovīdība. Vai nu mainās domāšana, vai kampaņu ietekmē, bet, manuprāt, vecāki sākuši vairāk koncentrēties uz savējo atbalstīšanu, nevis pretinieku apkarošanu.
Bet attiecībās starp treneriem un audzēkņiem?
Mēs treneri, esam ļoti dažādi. Katram savs raksturs, pieredze. Arī audzēkņi ir dažādi. Kad pati trenējos, ko tik par sevi nedzirdēju: “sēņu zupa”, “vecmāmiņa”, “balerīna”. Esmu arī raudājusi – kā treneris tā varēja pateikt! – tomēr vairāk paņēmu no kopējās labvēlīgās attieksmes un basketbolā biju laimīga. Bet dažām toreizējām komandas biedrenēm joprojām saglabājies aizvainojums uz treneri.
Neesam ideāli, strādājot treneris neizbēgami kļūdīsies. Arī es noteikti kādai audzēknei esmu nodarījusi pāri. Jauniem treneriem vēlmes izspiest rezultātu noteikti ir vairāk, nekā zināšanu. Tas mainās līdz ar pieredzi. Labāk saproti, kurai ir vērts un pat vajag pateikt stingrāku vārdu, bet kura pēc skarba vārda vēl vairāk ierausies sevī un tāpēc labāk jāatstāj mierā.
Ja trenerim vairs nav argumentu spēles gaitas mainīšanai, tad gadās ķerties pie galējiem līdzekļiem.
Jo tādā brīdī uzvara spēle šķiet svarīgāka par visu citu?
Jā, esam ļoti tendēti uz rezultātu. Vecāki taču grib, lai bērns mācās labākajā skolā un spēlē čempionu komandā. Ja uzvari – tātad esi labs treneris. Kad tikko sāku strādāt, es arī tā domāju. Tikai ar gadiem saproti, ka jāiemācās pakāpenība, uz rezultātu jāiet lēnām. Ja ieliksi sirdi un pacietīgi strādāsi – rezultāts būs.
Kas tad ir šis vēlamais rezultāts?
Man ir mērķis izaudzināt izlašu spēlētājas. Ja izdodas, tātad esmu savu darbiņu padarījusi pieklājīgi. Sportā bez liela mērķa nevar. Ne visiem tas ir lemts, bet vajag domāt, sapņot, censties un iet uz to.
Bet šo mērķi sasniedz tikai daži no simtiem vai pat tūkstošiem…
…un ilgi nevari zināt, kurš to izdarīs. Kad bērns tikko iemācījies driblēt, un vecāki jau prasa, kas no viņa izaugs – man ir ļoti grūti atbildēt. Priekšā ļoti garš ceļš, kurā ne tikai jātrenējas un jāspēlē. Arī, piemēram, jāatsakās no ballītēm. Lai to izdarītu nepietiek tikai labi spēlēt – bumbai jābūt sirsniņā. Bet jaunatnes trenerim jāspēj salikt komandā kopā visus – tos, kas nāk sava prieka pēc, kam forši ar draugiem un tos, kas vēlas sasniegt ko vairāk.
Turklāt, izmantojot modīgo terminu, jānodrošina bērna labbūtību. Kā to izdarīt sportā, kas pēc būtības ir konkurences cīņa? Asa, pat nežēlīga.
Kādreiz domāju: mēs taču visi gribam uzvarēt, kā tu vari darboties ar pusspēku?! Pieredze ir mazinājusi šo kategoriskumu. Ja redzu, ka bērns negrib būt iekšā basketbolā par visiem simts, cenšos atrast viņam kolektīvā savu vietu. Bet – tas nenozīmē, ka spēlēs visiem jāļauj izskrieties pēc sirds patikas. Tur gribu kvalitāti. Kāpēc man jāsoda meitenes, kuras grib cīnīties un uzvarēt, lai dotu iespēju kādai, kurai rezultāts ir vienaldzīgs?
Svarīgi visu izrunāt ar bērniem un vecākiem, paskaidrot savus lēmums, arī atvainoties, ja gadījies kļūdīties vai radies pārpratums. Tad ir vieglāk strādāt.
Galvenais nepazemot, neaizvainot, lieki nebakstīt. Bet – jābūt stingrībai, disciplīnai, skaidriem cēloņu/seku noteikumiem. Jo mēs taču neaudzinām tikai basketbolistus – arī sakarīgus cilvēkus. Par iemācīto disciplīnu, prasmi plānot laiku saņemu labus vārdus no meitenēm arī pēc daudziem gadiem.
Dzirdēts, ka treneris tikai ar nopietnu emocionālo spiedienu var audzēkni sagatavot skarbajiem apstākļiem, kādi būs jāiztur atbildīgās spēlēs.
Zināmā mērā var piekrist, bet kur ir robeža? Ar pārspīlētu spiedienu spēlētāju var iedzīt tik dziļi, ka viņš vai viņa vairs netic sevi. Tas ir kā vilkt gumiju, bet īstajā brīdī atlaist, lai tā nepārtrūkst. Smalka robeža, kas katram cilvēkam atšķiras. Trenerim tā jājūt, mehāniski to novilkt nevar.
Kā mainās komunikācijas stils, mainoties paaudzēm?
Bērni mainās un trenerim jāmainās līdz. Mūs savulaik audzināja visupirms domāt par kopīgo labumu – kolektīvu, komandu. Tagad bērniem priekšplānā ir tas, ko katrs dara savu interešu dēļ. Komandu cenšos veidot, kā mūsu kopīgās mājas, kurās cits citu atbalstā,. Pati netieku līdzi jaunajām tehnoloģijām, bet no tā nekautrējos, un bērni priecīgi, ka var palīdzēt atjaunināt telefonu vai izmantot kādu funkciju.
Sirds vairāk sāp par to, ka kļūstam par sūdzēšanās zemi – tikko kaut kas nepatīk, rakstām līdz pašai “augšai”, ziņojam, pieprasām. No sīkuma izdarām nepamatotus vispārinājumus. Protams, var būt dažādas situācijas, bet allaž aicinu vecākus neļauties pirmajām emocijām un visu izrunāt, atrisināt. Bērns mājās un sporta zālē – tie var būt divi pilnīgi dažādi cilvēki.
Ko trenerim noteikti nevajadzētu darīt?
Fiziski ietekmēt spēlētājus – iesist pļauku, kratīt, raut aiz rokas… Tādus skatus gadījies redzēt starptautiskos turnīros, bet Latvijā, par laimi, tikpat kā nē.
Spēles karstumā emocijas valdīt nav viegli nevienam, arī treneriem. Kā apgūt stresa menedžmentu?
Lasu ezotērisko literatūru, nodarbojos ar pašiedvesmu, elpošanas vingrinājumiem. Pirms spēles cenšos padomāt, palūgt Visumam, lai esmu mierīga… Atceros kaut ko iedvesmojošu, ko darījām treniņos.
Esmu emocionāls cilvēks, parasti spēlēju līdz bērniem. Meitenes jau zina – ja trenere sēž pilnīgi mierīga, tad viss ir vai nu ārkārtīgi labi vai pilnīgi bezcerīgi.
Manuprāt, bērniem jājūt, ka treneris ir kopā ar viņiem. Esam komanda. Ja apstāšos, viņas arī apstātos.
Guntis Keisels, basket.lv
