28.04.2026
Sports ir legāla agresijas forma, bet agresijai ir dažādas pakāpes un izpausmes. Šis aspekts īpaši svarīgs ir jaunatnes sportā. Tikai daži no tūkstošiem jauno censoņu kļūs par profesionāliem sportistiem, kuriem maksimāla spriedze un sacensību noteikumos ierobežota agresija būs ikdiena. Absolūti lielākajai daļai sportiskā pieredze būs tikai neliels fragments personības attīstības ceļā un svarīgi, lai tas būtu piedzīvots drošā un pozitīvā vidē.
Par tādas izveidošanu un uzturēšanu atbildīgi ir visi iesaistītie, bet jo īpaši treneri, kuriem ir daudz iespēju ietekmēt savstarpējo attiecību toni. Kā tās tiek izmantotas, ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas ikdienā – vārds Latvijas jaunatnes basketbolā strādājošajiem treneriem ar dažādu pieredzi. Šoreiz Latvijas Basketbola savienības Ekselences centra un Latvijas U16 izlases galvenajam trenerim Edijam Šleseram.
Kur ir robeža starp jaunatnes sportā pieļaujamo un nepieļaujamo agresijas līmeni?
Agresija ir viena no cilvēka izpausmēm, ko pilnībā izskaust nav iespējams. Ne politikā, ne sadzīvē, ne arī jaunatnes sportā. Bet tās izpausmes var un vajag ierobežot.
Labi, ka par to runājam.
Jaunatnes sportā drošai videi jābūt prioritātei un tā ir trenera atbildība. Realitātē trenera darbā nav viegli novilkt stingru robežu starp centieniem panākt stingru disciplīnu, kas sportā ir nepieciešama, un agresivitāti, kas pamazām kāpinās līdz jau pāriet vardarbībā.
Robeža starp disciplīnu prasošu un vardarbīgu treneri ir ļoti šaura. Piemērs no citas jomas – lieliskā kinofilma “Atsitiens” (“Whiplash”). Būtībā vardarbīgs skolotājs, kurš ar ļoti skarbām metodēm panāk, ka audzēknis kļūst izcils…
…un pasaka paldies?
Tādu stāstu ir daudz, bet vēl vairāk ir citu, bēdīgāku.
Patlaban strādāju pie maģistra darba par vardarbību skolā, esmu iepazinies ar dažādiem pētījumiem, kas veikti Kanādā, Austrālijā, Eiropā – skaitļi ir dramatiski. Piemēram, aptaujāti 2000 cilvēki ar pieredzi jauniešu sportā, un 60% atklājuši, ka savulaik piedzīvojuši fizisku, 65% – emocionālu, 40% – ar seksualitāti saistītu vardarbību. Tas raksturo sporta vidi.
Par Latviju pētījumu un skaitļu diemžēl nav – te ir darba lauks mūsu augstskolām, kurās ir sporta programmas. Būtu interesanti tikt pie precīziem datiem. Laiku pa laikam nāk dažādi signāli, bet vieglāk izlikties, ka tās ir nenozīmīgas epizodes un par šo problēmu īpaši nedomāt. Kaut arī drošība vidē ir ļoti svarīga visiem – arī komandas divpadsmitajam spēlētājam.
No vispārizglītojošām skolām nāk arī pretēji signāli par bērnu un jauniešu visatļautību, ar ko daļa skolotāju vairs netiek galā. Varbūt sportā trenera skarbums ir vienīgā izeja?
Strādājot ar tīņiem dažkārt piecreiz jāatkārto, līdz audzēkņi sāk darīt, ko no viņiem prasa. Un arī tad ne visi un ne visai precīzi. Treneris to nedrīkst ignorēt, jāpanāk, lai uzdevums tiek izpildīts. Protams, tas jāizdara, nepazemojot audzēkņus, taču dzīvē ir situācijas, kad tas notiek. Svarīgi, lai tas nekļūst par sistēmu, vienīgo veidu, kā komunicē.
Arī man praksē ir gadījies “norauties”, bet cenšos domāt un kontrolēt sevi, lai tā nenotiktu.
Ja neprasi disciplīnu un izliecies neredzam pārkāpumus, tātad tev ir vienalga, kas notiek, bet trenera darbā tā nedrīkst būt.
Tas ir jautājums par stresa menedžmentu, prasme tikt galā ar sportā neizbēgamo spriedzi, kontrolēt situāciju. Ja to neproti, labs treneris nebūsi. Pārlieka agresivitāte bieži liecina par iekšēju pārliecības trūkumu, kompleksiem. Uzbrūkoša komunikācija patiesībā var būt aizsardzības forma.
Trenera darbu visvieglāk vērtēt pēc sasniegtā rezultāta. Vai arī vispareizāk?
Ir atšķirība – treneris strādā ar profesionāļiem vai jauniešiem.
Katram jaunatnes trenerim jāpatur prātā pamatjautājums: vai audzēknis, viņa izaugsme, ir mērķis, vai tikai līdzeklis paša trenera mērķu sasniegšanai?
Skatoties jauniešu komandu spēles reizēm rodas iespaids, ka laukumā cīnās divas Eirolīgas komandas, kuras vada minibradovičs vai minijasikēvičs…
Pat profesionālajā basketbolā šāds uzvedības modelis pamazām zaudē popularitāti, bet jauniešu sacensībās tas nav pieņemams. Jā, dažkārt tā var sasniegt vēlamo rezultātu konkrētā spēlē vai turnīrā, bet tādai uzvarai nav ilgtermiņa efekta. Jaunatnes sportā procesam jābūt orientētam uz pakāpenisku stabilu izaugsmi.
Trenera attiecības ar audzēkņiem ir tikai viens no aspektiem, kurā var parādīties vardarbības pazīmes. Kā ar citiem?
Jau pieminēju pētījumus, kuros iezīmējas trīs galvenās riskam pakļauts zonas.
Pirmkārt, komandas ģērbtuve, ko trenerim pilnībā kontrolēt grūti. Kad pats trenējos sporta skolā pieredzējušais treneris Aivars Brigmanis ik pa laikam pavēra durvis un ienāca vai vismaz ieskatījās ģērbtuvē. Toreiz mēs, puikas, bijām dusmīgi – kas tas ir, ko viņš te meklē!? Bet tagad saprotu, ka viņš ar savu pieredzi mēģināja turēt roku uz pulsa – kurš ir barvedis, kad trenera nav klāt, kurš un kādu toni nosaka vai puiku dabīgā enerģija vairāk virzās pozitīvā vai negatīvā virzienā. Ģērbtuve var gan darīt pāri vājākajam, gan noknābāt talantu. Tur rodas psiholoģiskās traumas ar ilgtermiņa ietekmi.
Otrā riska zona – treniņnometnes, kur komanda ir kopā 24/7 un problēmu gadījumā vājajam nav, kur paslēpties.
Trešā – laiks pēc spēlēm, kad uzbango zaudējuma emocijas.
Trenerim jāseko arī tādām lietām, nevar domāt tikai par basketbola taktiku.
Paša praksē bijuši gadījumi, kad jāiejaucas komandā notiekošajos procesos?
Ir bijuši un būs. Par to nav jārunā publiski, bet nevar izlikties, ka problēmu nav un paļauties, ka viss atrisināsies pats no sevis.
Guntis Keisels, basket.lv
